Senie latvieši decembra mēnesi sauca par Vilku mēnesi vai Svētku mēnesi. Mūsdienās pieminam šo laiku kā Ziemassvētku laiku, kad rūķi staigā apkārt un skatās kā uzvedas bērni. 12. decembrī, kad lēnām sāka viss satumst, “Ābelītes”teritorijā arī manīti rūķi, staigājam gar logiem. Naskie rūķi dejoja, dziedāja, pigorus rādīja, uzbūra sniega bumbas un mētājās ar tām, iepriecināja kā mazas, tā lielas sirsniņas. ( pasākuma bildes skatīt
(skatīt vairāk..)
Šajā tumšajā, drēgnajā laikā mūs sasilda tuvu cilvēku sirsnība. Mēs varam viens otru iepriecināt ar smaidu, īstajā brīdī pasniegtu roku, kopīgu darbošanos, spēlēšanos, sarunām par patīkamām lietām. Advente māca būt pacietīgiem un mēs tiekam apbalvoti Ziemassvētkos. Par šīm lietām mēs runājam ar bērniem, iededzot svecītes Adventes vainagā, arī par to, ka reizēm ir jāpaklausās klusums, lai sadzirdētu, kā tuvojas Ziemassvētki un kā pukst
(skatīt vairāk..)
